Dzimšanas diena “Sniega Rozes” autorei

    Lai arī saistībā ar jaunajiem materiāliem, ko saņēmām dāvinājumā no Ilzes Turķis (ASV) un vēl līdz 25.februārim eksponējam izstādē “Sports un grācija”, ir krietni vairāk ziņu par M.B.Martinsoni, turpinājumā publicējam nemainītu rakstu “Ilzes Kalnāres “Sniega Rozes” literāro tēlu un prototipu dzīves līkloči”, kas publicēts Rēzeknes Augstskolas 2.starptautiskās zinātniskās konferences “Autors. Teksts. Laikmets” rakstu krājumā 2014.gadā.  

Atslēgvārdi: Ilze Kalnāre, Sniega Roze, prototips, slēpošana, Mirdza Martinsone, Gaiziņkalna karnevāls.
Keywords: Ilze Kalnāre, Sniega Roze (the Snow Rose), Prototype, skier, Gaizinkalns Winter Carnival, Mirdza Martinsone. 

    1942.gadā žurnālā „Laikmets” turpinājumos tika publicēts Ilzes Kalnāres (1918 -1968) garais stāsts, ko pati autore dēvēja par romānu, „Sniega Roze”, kas ir trešais garākais Ilzes Kalnāres prozas darbs. Jau bija izdots stāsts „Aktrise Ragārēs” (1939.), un 1940.gadā žurnālā „Latvijas Vilnis”, lai arī pēc Latvijas okupācijas gandrīz pārtraucot publicēšanu, sasteigti turpinājumos dienas gaismu bija ieraudzījusi „Pārraudzes dienasgrāmata”[1]. 1943.gadā ar nosaukumu „Dienasgrāmata” tas kopā ar „Ievu” (pārstrādātais stāsta „Aktrise Ragārēs” variants) izdots grāmatā „Divi tēlojumi”. „Sniega Roze” atsevišķā grāmatā tika izdota 1991.gadā.
    Ilze Kalnāre ir dabas, lauku dzīves apjūsmotāja un apdzejotāja, viņas daiļradē atradīsim arī virkni skanīgu vietvārdu – tik tuvo kalnu, mežu un vietu nosaukumus. „Sniega Roze” ir vienīgais Ilzes Kalnāres darbs, kurā viņa pievērsusies gan Rīgas bagāto uzņēmēju, gan sportistu dzīves tēlojumam. Stāsta centrā ir sportistes tēls - jauna skaista sieviete – sporta meistare Baiba Lielupe, saukta par Sniega Rozi. Uzskata, ka Ilze Kalnāre ir novatore šajā jomā[2].
    Iespējams, ka pēc „Sniega Rozes” publicēšanas 1942.gadā tā laika lasītāji saskatīja līdzību ar reāliem cilvēkiem – Gaiziņa apkārtnes ļaudīm, slēpju meistaru Paeglīti, „trakajiem rīdziniekiem”, kas virpuļoja pa Gaiziņkalnu karnevāla tērpos un jauno, skaisto, izcilo slēpotāju Baibu Lielupi, kas bija iesaukta par Sniega Rozi un kas tik graciozi mācēja traukties no Gaiziņa virsotnes. „Gaiziņi bija divas mājas. Katrā no tām bija kādas 30 gultas vietas ziemā slēpotājiem. Baltgaiļi uztaisīja veselu pili viņiem. Te arī Sniega Roze un Ilze Kalnāre brauca slēpot. Tādas dāmiņas bija. Tas bija trīsdesmito gadu beigās”[3], atceras Gaiziņa tuvumā dzīvojušais J.Baņukalns. „Sniega Rozē” lasām: „Viņas dēļ Andris, jaunais saimnieks, Gaiziņus bija pārvērtis par īstu slēpotāju mītni. Mājai bija uzcelti divi stāvi ar platām lievenēm, kur martā varēja pat sauļoties, mazgājamā istabā ierīkots ūdens siets, bet lielajā istabā, kur slēpotāji vakaros pie radio mūzikas dejoja – neliels piemiņlietu galds”[4].
    1980.gadu beigās, 1990.gadu sākumā, kad atsākās Ilzes Kalnāres darbu publicēšana, tika publiskots arī Sniega Rozes prototipa vārds – slēpotāja Mirdza Martinsone[5] - leģendāra sportiste, daudzkārtējā Latvijas čempione slēpošanā, kas zināma arī kā Mirdza Martinsone – Bērziņa – Turķe (1916-1983)[6]. Ilze Kalnāre bijusi pazīstama ar sportistiem, arī Mirdzu Martinsoni, savu kolēģi laikrakstā „Brīvā Zeme” un pati labprāt slēpojusi. Par to ir atmiņu, fotogrāfiju, dzejas rindu liecības.
    Pētot sporta, slēpošanas vēsturi, materiālus par novada vēsturi, literatūru, likās saistoši noskaidrot Mirdzas Martinsones dzīves gājumu, kopīgo un atšķirīgo Sniega Rozes un viņas prototipa dzīvē. Paralēli atklājās arī ziņas par „Sniega Rozē” minētajiem Gaiziņkalna karnevāla tradīcijas aizsācējiem, izcilo slēpju meistaru Paeglīti /Voldemāru Ābolkalnu (1911-1982)/, Gaiziņa tuvumā esošo 1930.gadu tūristu apmešanās vietu apsaimniekotājiem. 
    Šajā rakstā uzmanība tiek pievērsta galvenās varones Sniega Rozes un viņas prototipa – slēpotājas Mirdzas Martinsones - dzīves gājuma salīdzināšanai, skatot dzīves vietu, ārējo izskatu, nodarbošanos, sportiskos sasniegumus, Gaiziņkalna tēmu, veselības stāvokli, publicitāti, personīgo dzīvi. Tēmas izpētes procesā izmantoti materiāli no Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja krājuma, Latvijas Valsts arhīva, ārzemēs izdotās grāmatas par Latvijas sporta vēsturi, dažādu gadu periodiskie izdevumi, publicētie materiāli par Ilzi Kalnāri, Mirdzas Martinsones brāļa Oskara Martinsona atmiņas, Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centra ziņas, arī interneta resursi, un, protams, Ilzes Kalnāres „Sniega Roze”.
    Baiba Lielupe, saukta par Sniega Rozi, dzīvo Rīgā. Konkrēta iela nav norādīta. „Tālavs pagrieza auto uz nomales pusi, kur aiz līkām ābelēm dārza mājā dzīvoja Sniega Roze”[7]. Pēc Mirdzas Martinsones brāļa Oskara Martinsona sniegtajām ziņām, viņu ģimene 1930.gados dzīvoja Rīgā, Sporta ielā. Sniega Rozes augums bija brūns, spēcīgs un slaids, kājas muskuļainas, cietas. Sniega Roze „stāvēja Gaiziņkalnā kā tumša bronzas atlēte, platos plecus atvilkusi atpakaļ”.[8]
    Žurnāls „Intīmā Rīga” vēstīja, ka „Mirdza Martinsone, jaunā slēpošanas meistare, esot reti simpātisks radījums, kas tomēr sportenes atmosfērā nav paguvusi iegrimt. Viņa ir no tām sportistēm, kas saprot, ka ar „čisi” nevar sportā nekur tālu tikt, bet gan tikai nodoties nopietniem treniņiem”[9]. Kā redzam fotogrāfijās, Mirdzai Martinsonei bija slaids, sportisks augums, savukārt par nopietno attieksmi pret sportu liecina sasniegumi. Sākumā viņa nodarbojās ar slidošanu, pēc tam tēvs un brālis pierunāja pamēģināt slēpot. Distanču slēpošanas sacensībās M.Martinsone piedalījās bez grūtiem treniņiem, vairāk viņu aizrāva brīvā slēpošana un slaloms. Viņa uzskatīja slēpošanu par sievietēm piemērotu sporta veidu un saskatīja tajā sievišķību un grāciju[10]. M.Martinsone nodarbojās arī ar citiem sporta veidiem, ir piedalījusies starptautiskās sacensībās kā vingrotāja. 1935.gadā akadēmiskajās pasaules meistarsacīkstēs vingrošanā Budapeštā, kur piedalījās piecas Latvijas studentes, tai skaitā Mirdza Martinsone, vienību vērtējumā Latvija ierindojās 2.vietā.
    Mirdza Martinsone ir visu laiku izcilākā slaloma distancē - Latvijas meistare slalomā 1937., 1938., 1940., 1941.gadā (Latvijas meistarsacīkstēs viņa zaudēja tikai vienu reizi). Viņa bija aktīva sportiste līdz 1941.gadam, kad startēja vēl PSRS meistarsacīkstēs Ļeņingradā, kur ierindojās 2.vietā. Latvijas meistare distanču slēpošanā 1934.un 1935.gadā. 1936.gadā Mirdza Martinsone piedalījās olimpiskajās spēlēs Garmišā - Partenkirhenē (Vācija).
    Sniega Roze Davosā ziemas olimpiādē bija ieguva sudraba medaļu, četrus gadus pēc kārtas lepojās ar Latvijas slēpošanas meistares titulu, bija vienīgā sieviete Baltijas valstīs, kura lec ar slēpēm. Panākumi slēpošanā bija radījuši preses interesi, te var minēt arī iepazīšanos un aizraušanos ar sporta žurnālistu Juri Tālavu. Prese seko Sniega Rozes sportiskajiem sasniegumiem, regulāri raksta par viņu. „Lielajā sportistu godināšanas aktā Sniega roze, tērpusies lepnā Alsungas tautas tērpā, pie katra soļa skanot kaltās vara jostas un saktas pakariem, saņēma senlatvietes gredzeniem rotātajās rokās olimpisko sudraba medaļu. Vēl ilgi daudzu valstu laikraksti un žurnāli pārdrukāja viņas attēlu bagātajā un īpatnējā Alsungas tautas tērpā ar cildinājuma vārdiem spējīgajai un daiļajai latviešu meitenei”.
    Prese seko arī Mirdzas Martinsones gaitām. Fotoattēls ar Mirdzu Martinsoni tautas tērpā (kas gan vairāk raksturīgs Lejaskurzemei), skaistu vainagu galvā, publicēts franču žurnālā „La Revue du ski”[11], tie atrodami arī Latvijā izdotajos žurnālos „Atpūta” Nr. 566 1935.gada 6.septembrī un „Magazina” Nr. 196 1936.gada 14.februārī.
    Mirdza Martinsone arī pati strādā laikraksta redakcijā. „Mirdza Martinsone likusies uz karu aprakstīšanu un strādā kā avīžniece „Brīvās Zemes” redakcijā. Slēpotāji cerēja, ka būs labi, jo „pašu cilvēks” pa rindiņai par slēpošanu uzrakstīs, bet Mirdza Martinsone franču avīzes vien šķirstot, un ne pati trenējoties, ne arī vecos draugus atminot”[12]. 1937.gadā Mirdza Martinsone bija darbojusies Pasaules izstādes Latvijas paviljonā Parīzē kopā ar Rutu Meierovicu, Zigfrīda Annas Meierovica meitu.
    Mirdza Martinsone, kā arī citi Latvijas slēpotāji, mēdza trenēties Gaiziņkalnā, turp viņa devās arī kopā ar draugiem. Viens no variantiem, kā 1930.gados nokļūt Gaiziņkalnā, bija iespēja braukt ar vilcienu līdz Mārcienas stacijai, un tad nakšņošanas vietu saimnieki devās pretī atbraucējiem ar zirga pajūgu. „Naktī Sniega Roze bija piedzīvojusi skaistu braucienu no Mārcienas uz Gaiziņiem kopā ar citiem sportistiem Andra lielajās kamanās zem dzirkstošajām zvaigznēm, dzērusi Gaiziņu istabā karstu pienu ar medu un tad līksma un nogurusi ielīdusi baltajos linu palagos”[13]
    Kādā pavasarīgā 1936.gada dienā slēpotājiem no Rīgas, kuru grupā bija arī Mirdza Martinsone, radās doma par karnevālu, un toreiz aizsāktā tradīcija turpinās joprojām. Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja krājumā saglabājušās pirmā karnevāla dalībnieku fotogrāfijas. Apkārtējo māju iedzīvotājiem karnevāls bija jaunums, ko krāšņi aprakstījusi Ilze Kalnāre: „Maijas galdauti, palagi, pat vecāsmātes sarkanie veclaiku apakšsvārki, pakulas un jērādas – tas viss derēja kostīmiem. Sniega Roze ietinās baltos palagos, ap vidu apsēja jostu, bet matos iesprauda papīra puķes – viņa tēloja Vaideloti.
    Treneris Daugavietis noslēpumaini pazuda Gaiziņa klētī, un tikai vēlāk slēpotāji kalnā ieraudzīja kuplu sievu kuplos svārkos, kas nobraucienā plīvoja kā karogs. Līdums lēca no tramplīna ar pīpi zobos un spaini labajā rokā, bet mugurā viņam bija vecā Gaiziņa kažoks. Meistaram Dorainim pakulu bārda aizsedza ceļgalus, bet Rūsiņš bija izkaulējis Maijas puķaino vasaras kleitu un nokrāsojis seju kā vieglprātīga Rīgas jaunkundze. Pēcpusdienā piemācās un sāka viegli snigt, kad Golgātā atskanēja karnevāla klaigas. Apkārtējo māju sievas, zēni un meitenes stāvēja mežmalā un, galvas atliekuši, skatījās trakajos rīdziniekos. (..) - Redz, mās, kā tā ārprātīgā vienos kreklos skrien! Vai Dieviņ, vai dieviņ, kā no gultas!- gaiziņkalniešu vidū vaimanāja gara sieva, pelēku lakatu pleciem aplikusi, par Sniega Rozi”[14].
    Slēpojot Gaiziņkalnā, Sniega Roze lauž kāju, un līdz ar to beidzas sportistes karjera. Mirdza Martinsone smagi cieta sacensībās Zakopanē (Polija), kur lauza kāju, pēc tam 3 mēnešus nogulēja klīnikā. 1938.gadā maijā presē parādījās ziņa, ka viņa izveseļojusies[15]. Praktiski divus gadus viņa nebija piedalījusies sacensībās. Kāju, slēpojot Gaiziņkalnā, tika lauzusi arī Ilze Kalnāre, un, iespējams, tieši savas sajūtas viņa atcerējās, rakstot par sniega Rozi: „Brīdi sniega Roze juta savu ķermeni smagu kā akmeni karājamies gaisā, nē, tas nebija lidojums kā citas reizes – tā bija krišana – tad slēpes ar joni atsitās pret zemi, Baiba apmeta kūleni it kā kāda nemākule, kas lēktu pirmo reizi, un dzirdēja, ka slēpes nokrakšķ.(..) Viņa mēģināja piecelties, bet abas kājas apdedzināja it kā uguns, acu priekšā nošķīda dzeltenas dzirksteles, un ievaidēdamās Baiba atkrita atpakaļ sniegā. (..) Pēkšņi Sniega Roze nodrebēja – varbūt viņa bija lauzusi kājas? Pēc divām dienām izlases slēpotāji brauks uz Davosu, bet viņai būs jāpaliek Rīgas slimnīcā ar ģipsī iemūrētām kājām”[16].
    Ap Sniega Rozi vijas četru vīriešu interese, viens no tiem ir norvēģu sportists Dāgs Gundabrands. Stāsta noslēgumā Sniega Roze apprecas ar bagātu uzņēmēju Antonu Griķi. Mirdza Martinsone ir precējusies ar ievērojamu sportistu, ātrslidotāju Alfonu Bērziņu. Pateicoties draudzībai ar Norvēģijas ātrslidošanas vecmeistaru Oskaru Olsenu (kas, iespējams, ir Dāga Gundabranda prototips), Mirdza Martinsone Frankfurtē pie Mainas (Vācija) pievienojās norvēģu olimpiešiem un it kā šīs valsts komandas dalībniece tālāk kopīgi lidoja uz olimpiskajām spēlēm St.Moricā (Šveice) 1948.gadā. Tur M.Martinsone, kas bija kļuvusi par žurnālisti, saņēma olimpisko preses karti, un viņas intervijas publicēja amerikāņu ziņu aģentūra[17]. Kopš 1950.gadiem M.Martinsone dzīvoja Ziemeļamerikā.
    Ilze Kalnāre esot izteikusies par „Sniega Rozi”, ka gribētu uzrakstīt romānu, ko lasītu gan ministri, gan sētnieki. Nav ziņu šīm divām nosauktajām kategorijām, bet ir sportisti, slēpotāji, kas „Sniega Rozi” uzskata par himnu slēpošanas sportam, un dzīva ir no stāsta pārņemtā tradīcija – slēpojums ar lāpām. Slēpotāju lāpu braucieni notiek Latvijas sporta pedagoģijas akadēmijas studentiem ziemas nometnēs no Ērgļiem līdz Blaumaņa muzejam „Brakos”. Gan Sniega Rozes, gan Mirdzas Martinsones, gan Ilzes Kalnāres dzīves līkloči iedvesmo pētīt, meklēt un atrast. No „Sniega Rozes”: „Nejauši viņa dzirdēja, ka kāds Rīgas tēlnieks teica savam draugam slēpotājam: - mūsu Sniega Roze ar Gundabrandu ir spēka un daiļuma paraugi”[18]. Mirdzas Martinsones tēls iedvesmoja topošo tēlnieku Arvīdu Štrausu (1912 - ?), kura veidotais portrets ar nosaukumu „Meitenes portreja” (1936) tika eksponēts Kultūras fonda III izstādē[19]. Ilzes Kalnāres, Mirdzas Martinsones dzīves gājums, „Sniega Roze” iedvesmoja radīt izstādi Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā, kuras nosaukumā ir Ilzes Kalnāres rindas „Slēpes paliksim zem kājām” /izstādes autore Laimdota Ivanova, izstādes māksliniece Vita Mālniece (1960 – 2011)/.
    Slavenā sportiste Mirdza Martinsone iedvesmoja Ilzi Kalnāri radīt darbu, veltītu slēpošanai un skaistajai Vidzemei ziemā. „Sniega Roze” ar Gaiziņkalna apkārtnes vietu, skatu un notikumu un cilvēku aprakstiem ir kā dokumentāls vēstījums par 1930.gadiem, kur Sniega Rozes tēlā saplūdušas Ilzes Kalnāres pieredze, domas un vēlmes ar Mirdzas Martinsones biogrāfiju.

Atsauces:
[1] Karulis K. Pārdomas un atmiņas par Ilzi Kalnāri//Kalnāre I. Daugavas laiviniece. Rīga: Apgāds „Daugava”. 1996. 8. lpp.
[2] Skurbe A. Ilze Kalnāre 1918 – 1968//Kalnāre I. Gundegas Salas dienasgrāmata. Rīgs: Apgāds „Daugava”. 1998.154. lpp.
[3] Baņukalns J. Atmiņas. Grostonas/Viesienas ekspedīcija. Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja krājums. MNM 1542:6, 32. lpp.
[4] Kalnāre I. Sniega Roze. Rīga: Apgāds „Artava”.1991. 8.lpp. (turpmāk – Sniega Roze)
[5] Zvirgzdiņa D. Dzejnieces mūža ceļš.// Kalnāre I. Vidzemniece. Dzeja un proza. Rīga: „Liesma”. 1992. 310.lpp.
[6] http:// olimpiade.lv/lv/latvijas-olimpiesi/mirdza-martinsone-berzina-turke-290?ref=%3Fq%3DMirdza+Martinsone. Skatīts 20.04.2013.
[7] Sniega Roze, 18. lpp.
[8] Turpat, 52. lpp.
[9 Intīmā Rīga. 1934. 03.23. Nr. 14., 5. lpp.
[10] Fiziskā kultūra un sports. 1937.gada decembris. 8. burtnīca.338.lpp.
[11] Magazina. 1936.14.02. Nr.196
[12] Sniega Roze, 43. lpp.
[13 Sniega Roze, 43. lpp.
[14] Turpat, 72.lpp.
[15] Sporta Pasaule. 1938.gada 19.05. Nr. 492
[16] Sniega Roze, 145. – 146. lpp.
[17] Čika V. , Šmits A. Zelts, sudrabs, bronza. Grāmatu draugs. 1963.
[18]Sniega Roze, 126.lpp.
[19] Ivanova L. Tēlnieku Arvīdu Štrausu meklējot...//Čikāgas Ziņas. 2011. Aprīlis. 25.lpp. 

Summary 

“Sniega Roze” („The Snow Rose”), a novel written by Ilze Kalnāre (1918-1968), is focused on a young female athlete Baiba Lielupe, also called the Snow Rose. The writer Ilze Kalnāre is a pioneer in the field of this kind of stories, as the Snow Rose character is based on a real person, an athlete and a professional skier Mirdza Martinsone (1916-1983). This article compares the similarities and differences of the lives of the real athlete and the character in the story. It also looks into the beginnings of the tradition of the Gaizinkalns Winter Carnival. The amazing and interesting lives of the writer Ilze Kalnāre, skier Mirdza Martinsone and the character Snow Rose inspires to research into the history and facts about them, and make this information more available to the general public.